Ceturtais gadu desmits nekustamā īpašuma aģenta profesijā... Būtu pienācis laiks Jeļenai Kordževai pasniegt darba veterāna balvu. Taču viņa pati tā nejūtas un kopā ar savu firmu EKOCENTRS joprojām ir aktīva Latvijas nekustamā īpašuma tirgus dalībniece. Paralēli viņa pagūst atrast laiku rakstnieces talanta attīstīšanai un savu grāmatu izdošanai. Burtiski pagājušā gada beigās viņa prezentēja savu fantastikas stāstu krājumu. Šī ziņa tad arī bija iemesls žurnāla m2 un portāla varianti.lv sarunai ar mākleru ģildes ilgdzīvotāju, akcentējot tieši Latvijas nekustamo īpašumu tēmu.

— Trīsdesmit divi gadi nekustamā īpašuma tirdzniecības biznesā — tas ir daudz. Kādi dzīves ceļi jūs uz to atveda?

— Bezcerīgums (pasmaida. — “m²”). Pēc savas pirmās izglītības es esmu spiediena metālapstrādes inženieris-konstruktors. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai pat paguvu pastrādāt savā specialitātē vienā no padomju uzņēmumiem. Piedevām kopš skolas gadiem piestrādāju par sieviešu apģērbu šuvēju — tā tolaik bija pieprasīta profesija. Aiz loga bija tālais 1993. gads, uz bijušās PSRS tirgu orientētie uzņēmumi tikai slēgti, mani atbrīvoja no darba. Vēl pēc mēneša radās problēmas arī ar šūšanu. Tā nu sanāca, ka bija man divi darbi, bet turpat vai vienā acumirklī vairs nebija neviena. Sāku domāt, ko darīt tālāk, pētīju darba tirgū esošās vakances. Profesijas, kurās prasīja daiļavas ar garu augumu un garām kājām, izsvītroju uzreiz (smejas. — “m²”) — nepieskaitu sevi pie tādām. Meklēju darbu, kur tika prasītas labas smadzenes un turklāt bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem pārkvalifikācijā. Acīs trāpījās sludinājums par mākleru, tas ir, nekustamā īpašuma aģentu uzņemšanu. Es pat tā īsti nezināju, kas tie tādi ir. Piezvanīju un devos uz kādu Rīgas firmu, lai pamēģinātu šo aģenta maizi. Atceros, kā šodien: jaunpienācējus (mūsu bija vairāk nekā desmit cilvēku) nosēdināja pie galda ar vienu vienīgu stacionāro telefonu, lai ķertu laimīgos zvanus no klientiem. Kas pirmais pacēla klausuli, tas tad arī tika pie “laupījuma”. Un, lūk, sēžu šajā jauno, izsalkušo vilcēnu barā un redzu, ka turpat birojā pie blakus galda divas sievietes dara pavisam kaut ko citu. Pavēroju, saņēmu drosmi un piegāju pie viņām. Viņas labvēlīgi pieņēma manus komplimentus, ka izskatās daudz zinošākas nekustamo īpašumu jomā nekā es, un sāka dalīties ar aģentu darba pamatu zināšanām. Centos visu, ko viņas stāstīja un darīja, iegaumēt un atkārtot, un pēc diviem mēnešiem man jau bija pirmais rezultāts — pārdevu dzīvokli Rīgā. Komisijas nauda bija 400 dolāru, un es aiz laimes biju septītajās debesīs. Mūsdienu jaunie aģenti laikam pavīpsnātu par šādu peļņu, taču tolaik tā bija fantastiska nauda un ne tikai man. Par četriem – pieciem tūkstošiem Rīgā varēja nopirkt visnotaļ labu dzīvokli.

Pirmie panākumi spārnoja. Stingri nolēmu palikt jaunajā profesijā — gribējās turpināt tādā pašā garā. Pēc pāris darba gadiem mani sāka ievērot tirgū; saņēmu piedāvājumu pāriet uz citu kompāniju. Tur man uzticēja vadīt nekustamo īpašumu pārdošanas nodaļu. Turpināju gūt pieredzi, veidot klientu loku un kādā brīdī nonācu pie domas, ka ir pienācis laiks sākt strādāt sev pašai. 1998. gadā nodibināju firmu EKOCENTRS, kura drīz atzīmēs pastāvēšanas 27 gadadienu.

— Nosaukuma pirmie trīs burti — tā laikam ir atsauce uz pašlaik aktuālo ekoloģijas tēmu?

— Nē (pasmejas. — “m²”), viss ir daudz prozaiskāk. Firmas nosaukumu izdomāja mans dēls; viņš to izveidoja no mana vārda pirmajiem burtiem: E — Jeļena (krievu val. — Елена), KO — Kordževa. Kopā sanāk Jeļenas Kordževas Centrs. Vienkārši un saprotami. Šo pašu principu es izmantoju, kad 2001. gadā vajadzēja izdomāt manis organizētās asociācijas nosaukumu. Lai gan tagad esmu Latvijas vadošās nekustamo īpašumu asociācijas LANĪDA biedrs, mana organizācija, kas saucās AsPro jeb Profesionāļu asociācija, pastāvēja vairāk nekā 20 gadus. Es to slēdzu salīdzinoši nesen. Tomēr daudzus gadus mēs, tāpat kā LANĪDA, nodarbojāmies ar jauno aģentu apmācību un centāmies veicināt civilizēta nekustamo īpašumu tirgus izveidi Latvijā.

XX un XXI gadsimtu mijā ieguvu jurista izglītību. Tas man ļoti palīdzēja klientu piesaistīšanā. Tolaik mēs Latvijā piedzīvojām dzīvokļu apkalpošanas maksas kāpuma periodu, bet algu līmenis nebija augsts, un daudziem sāka krāties parādi. Daļai šādu parādnieku lieta beidzās ar tiesu izpildītāju vizīti, dzīvokļu piespiedu pārdošanu un bijušo īpašnieku izlikšanu no dzīvokļiem. Vēl esot jurisprudences studente, es sāku palīdzēt šādiem neveiksminiekiem — aizstāvēju viņu intereses tiesā. Man izdevās paglābt no piespiedu izlikšanas no dzīvokļa turpat simts ģimeņu. Aizstāvēšanas taktika bija vienkārša: pārliecināju tiesnešus, ka parādi ir veidojušies bez ļauna nodoma un lūdzu izrādīt cilvēcību — dot iespēju trīs mēnešu laikā manā vadībā pārdot nekustamo īpašumu par tirgus vērtībai atbilstošu cenu. Tādējādi mēs dzēsām parādus un nopirkām klientiem citu — lētāku nekustamo īpašumu, un nevis atstājām viņus kā bomžus uz ielas “zem eglītes”. Mums neatteica neviens tiesnesis.

2004.–2005. gadā, aktīvas ekonomikas attīstības periodā, ko izraisīja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un kredītresursu pieejamība, man sanāca pielaikot attīstītāja lomu: kopā ar partneriem īstenojām augstceltņu dzīvojamā kompleksa projektu Imantas Pērle, kuru veidoja 16 stāvu un 12 stāvu ēkas. Visi šī projekta 156 dzīvokļi tika sekmīgi pārdoti par vidēji 900 latiem (1280 eiro — “m²”) kvadrātmetrā. Joprojām lepojos ar šo projektu, tā novatoriskumu, kvalitatīvo skaņas izolāciju un augsto energoefektivitāti, par ko mēs domājām jau tajā laikā. Pārdošanas procesa organizēšanai mēs piegājām ļoti radoši: mēs vieni no pirmajiem valstī sākām organizēt drošas potenciālo pircēju ekskursijas uz būvējamo objektu. Katru reizi tajās piedalījās desmitiem cilvēku. Celtniecības stadijā mēs noslēdzām vairāk nekā 130 pirkuma līgumu.

Gremdējoties atmiņās par to laiku, teikšu: es arī tagad labprāt piedalītos jauna dzīvojamā projekta īstenošanā. Man ir ieceres un idejas, tādēļ, ja kāds no investoriem par to domā — laipni lūdzu! Bet toreiz turpināt sekmīgo attīstīšanas tēmu neļāva daži dzīves apstākļi, tostarp nepamatota piekasīšanās no valsts puses un 2008.–2009. gadu ekonomikas krīze. Cenu kritums par gandrīz 70 % — tā bija milzīga traģēdija visai valstij.

— Kā pārdzīvojāt to laiku?

— Neslēpšu, daudzus toreiz pārņēma sajūta, ka viss sabruks. Es centos nezaudēt cerības. Sapratu, ka viss sliktais kaut kad beidzas un situācija sāks uzlaboties. Atmiņā palicis spilgts to gadu jaungada korporatīvo svinību salīdzinājums. Sagaidot 2007. gadu, bija bagātīgi klāti galdi un šikas dāvanas, bet 2009. gadā uz minimālu darījumu skaita fona Jaungadu jau svinējām stipri pieticīgāk. Atceros, kā kāds no darbiniekiem, cenšoties uzmundrināt klātesošos, uzsauca tostu par to, ka nevajag nokārt degumu, ka situācija noteikti uzlabosies, ka slikti nevar būt mūžīgi. Tā tas galu galā arī notika.

Runājot par mani pašu, sarežģītais nekustamo īpašumu tirgus perturbāciju periods man deva dzīves pieredzi, kas ļāva sasniegt jaunu personīgās attīstības līmeni. Es centos iegūt jaunas zināšanas, piepildot sevi ar jauniem hobijiem un vaļaspriekiem. Iedziļinājos likumdošanas un nodokļu tematos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka VID sāka padziļināti pārbaudīt kompānijas un pieprasīja iesniegt atskaites par gan firmas, gan manis pašas izdevumiem par sešiem (!) gadiem. VID negribēja ticēt, ka mēs esam godīgi uzbūvējuši Imantas Pērli un godīgi pārdevuši, samaksājot valstij visus pienākošos nodokļos. Nodokļu dienesta darbinieki tolaik pat nepieļāva domu, ka kāds varētu godīgi nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tomēr mēs spējām aizstāvēt savu godīgo vārdu, lai arī tas mums prasīja milzumdaudz laika un nervu. Jūs nevarat iedomāties, cik tas ir šausmīgi, ka, esot godīgam cilvēkam, tev ir jāpierāda, ka tu tāds esi. Nevainības prezumpcija nedarbojās. Nekādus pārkāpumus mums neatrada, un visi bankas konti tika atbloķēti.

Uz šī fona, lai saglabātu savu iekšējo pasauli un aizsargātu savu psihi no morālas iztukšošanas, sāku darboties literatūras laukā — rakstīju īsas piezīmes un stāstus. Katru vakaru sēdos pie galda un mēģināju aprakstīt notikumus, kas notika, kārtojot darījumus un komunicējot ar klientiem un valsts iestādēm. Tādējādi es atguvu mieru un gluži kā barons Minhauzens aiz apkakles izvilku pati sevi no ikdienas negatīvisma purva. Biznesā lietas sāka pakāpeniski izlīdzināties, nekustamo īpašumu tirgus sāka atgūties, bet es turpināju savus radošos meklējumus. Es tā iegrimu rakstniecībā, ka savācu materiālu savai pirmajai pilnvērtīgajai stāstu grāmatai ar nosaukumu “Zem viena jumta. Profesijas kuriozi”. Tā iznāca divās valodās — latviešu un krievu.

— Cik grāmatu jau esat uzrakstījusi?

— Tā aizrāvos, ka jau divdesmit — šauri specializētas, mācību līdzekļus, nekustamo īpašumu tēmai veltītus stāstus, gan arī uz plašu publiku orientētu detektīvus, vēsturisku trilleri, fantāzijas un fantastiku... Izdevu krāsojamo grāmatu “Vitrāžas: seno baltu dievi” pēc latvju dainu motīviem, sarakstīju mūsdienu bērnu pasakas... Lielākā daļa manu darbu ir atrodami Latvijas grāmatveikalu tīklos. Tātad literatūras žanri, kuros strādāju, ir visai daudzveidīgi. Man vienīgi nepatīk mīlas stāsta žanrs, un es nerakstu arī memuārus (pasmejas. — “m²”).

— Vai literārā daiļrade jums un jūsu kompānijai kaut kā palīdz darbā?

— Tā kalpo kā vislabākā rekomendācija (pasmaida. — “m²”) gan man pašai, gan darbiniekiem. Kad pie mums pēc palīdzības nekustamā īpašuma pirkšanai, pārdošanai vai īrēšanai vēršas nepazīstams cilvēks, dodam viņam nevis vizītkarti, bet kādu no maniem profesionālajiem darbiem, piemēram, bukletu “No sapņa līdz Jurģiem. Septiņi noderīgi padomi nekustamā īpašuma pircējiem” vai “Noderīgi padomi nekustamā īpašuma pārdevējam”. To pirmajā atvērumā abās pusēs ir aizpildāmi lauki: “Jūsu aģents”, “Tālrunis” un “E-pasts”. Kolēģi tur ieraksta savu vārdu, bet es kā šo padomu autors ierakstu savu veltījumu. Dāvinām ļaudīm, lai viņi izlasītu un izveidotu izpratni par to, kā jānotiek darījumam. Mēs nevienu nespiežam sadarboties tieši ar EKOCENTRS, bet lielākā daļa pēc iepazīšanās kļūst par mūsu klientiem — tāds, lūk, mārketinga gājiens.

— Daudzi nekustamo īpašumu aģenti šodien likmi liek uz daudz agresīvāku sevis virzīšanu. Dažs labs reklāmā paziņo, ka garantēti pārdos klienta nekustamo īpašumu noteiktā laikā, piemēram, 100 dienu laikā.

— Šādi viņi veido savu nekustamo īpašumu objektu bāzi. Uzskatu, ka mūsu darbā daudz kas ir atkarīgs no cenas, tās atbilstības tirgus līmenim un paša tirgus situācijas. Solīt noteiktu termiņu, manuprāt, ir absurds. Sievietes grūtniecība ilgst deviņus mēnešus, bet mēdz būt gan priekšlaicīgas dzemdības, gan aizkavēšanās, kad auglis tiek iznēsāts pārāk ilgi. Tāda ir dzīve! Kā tu vari garantēt cita vietā, ka viņš noteikti nopirks tieši tavu nekustamo īpašumu? Man ir cita pieeja. Es godīgi nosaucu objekta iespējamās cenas līmeni, vadoties no savas lielās pieredzes un tirgus situācijas, izstāstu scenāriju, kāda var būt cena, ja mums paveiksies, un kāda — ja nepaveiksies. Apsolu, ka tad, ja pārdošana ies kā pa celmiem, klients var neuztraukties, jo es viņu nepametīšu, un mēs atradīsim pareizo risinājumu un novedīsim lietu līdz loģiskām beigām, tas ir, līdz darījuma noslēgšanai.

— Vai strādājat ar īpašniekiem, kuri uzstājīgi pieprasa savu cenu?

— Jebkuru sadarbību ar pārdevējiem mēs sākam ar analīzi: cik patiesībā objekts var būt vērts? Savā analīzē mēs balstāmies uz reāliem darījumiem un nevis sludinājumos pieteiktām cenām. Cilvēkiem parasti piemīt veselā saprāta dzirksts, un viņi manu informāciju pieņem zināšanai. To, kam šādas dzirksts nav, ir mazāk. Tomēr, ja cilvēks pēc palīdzības vēršas pie aģenta, tas nozīmē, ka viņš ir motivēts noslēgt darījumu un nevar ignorēt realitāti. Bez šaubām, vienmēr ir tie, kas uzstāj uz savu viedokli par cenu. Tad ir iespējams šāds variants: sadarbības līgumā ierakstām punktu: ja nekustamais īpašums noteiktā laikā par pārdevēja pieprasīto paaugstināto cenu nav izraisījis interesi, tad tā tiks pārskatīta, to pazeminot. Kā mēdz teikt, mēģinājām noķert veiksmi un atgriezāmies pie realitātes. Mēdza gadīties, ka, lai atrastu pieprasījumu, cenu nācās pazemināt divas-trīs reizes. Vienlaikus cenšamies likt saprast, ka mēs tiecamies objektu pārdot par augstāko iespējamo tirgus cenu. Ja ir iespējams iegūt augstāku cenu, tad mēs to iegūsim. Galvenais, lai pircēji konkurētu par konkrēto objektu, bet to nodrošina tikai reālā un nevis uzpūsta cena.

— Cik darbinieku ir jūsu kompānijā? Ar kādām īpašībām, jūsuprāt, jābūt apveltītam aģentam?

— Mūsu komandā ir mazāk nekā desmit cilvēku. Mēs, tā teikt, esam gandrīz vai ģimenes uzņēmums. Esmu izstrādājusi jaudīgu atlases filtru. Labāk nepieņemšu cilvēku, nekā paņemšu tādu, kuram nevarēšu uzticēties. Neņemu muļķus, slaistus un neliešus. Cilvēkam var iemācīt visu ko, bet nevar iemācīt būt kārtīgam un čaklam.

— No aizvadīto vairāk nekā trīs gadu desmitu augstumiem, kāds, jūsuprāt, ir Latvijas nekustamā īpašuma tirgus stāvoklis? Vai tas ir smags?

— Stāvoklis ir smags, bet tas ir cits smagums nekā tas, kas bija iepriekš. Tirgū ir citas grūtības un atšķirīgi šķēršļi ceļā uz lielāku darījumu skaitu. Mainās pircējs. Jaunā pircēju un īrnieku paaudze nāk ar pilnīgi citām prasībām, citu dzīves uztveri un nekustamā īpašuma redzējumu. Visus ietekmē ģeopolitiskie izaicinājumi. Tiesa, ar tiem nākas saskarties ne tikai pie mums Latvijā, un šeit parādās dažādu valstu iedzīvotāju mentalitātes atšķirības. Ievērojama daļas Latvijas sabiedrības, baidoties no hipotētiskās agresijas pret mūsu valsti, nekustamo īpašumu iegādi ir atlikusi uz vēlāku laiku. Cilvēki kaut ko gaida. Vienlaikus Izraēlā, kur notiek reāls karš, nekustamo īpašumu tirgus ir aktīvs, viss notiek un tiek fiksēts cenu kāpums. Kā tā?! Vienkārši tur cilvēkiem piemīt cits domāšanas veids: viņi tic un zina, ka rīt būs labāk. Pie mums pozitīvisma vietā tiek uzspiesta nomāktība un neticība sev. Tā tad arī ir mūsu galvenā problēma.

Es pēc dabas esmu optimiste. Arī pēc rakstura. Man ļoti tuva ir slavenā karikatūra, kurā varde, kuras galva ir stārķa knābī, ir sagrābusi stārķi aiz kakla. Tās devīze: Nekad nepadodies! Dzīvo šodien un tagad, nevis bezgalīgi kaut ko gaidi, visu atliekot uz vēlāku laiku. Ja jums ir vajadzīgs jumts virs galvas, pērciet to šodien! Tāpat arī pārdevēji, kam vajag pārdot objektu: nefantazējiet par debesu mannu — varat to arī nesagaidīt un veltīgi zaudēt laiku.

— Ko, jūsuprāt, Latvijas nekustamā īpašuma tirgum nesīs 2025. gads?

— Manuprāt, situācija uzlabosies, sākot ar šā gada vasaru. Visus pēdējos gadus Latvijas nekustamā īpašuma tirgus eksistēja apstākļos, kad tā darbību apgrūtināja milzīgs skaits dažādu faktoru. Tagad spiediens samazinās un tirgum ir jāsāk atgriezties pie normālas attīstības. Tāpat arī mūsu sabiedrībai. Svarīgi, lai arī politiķi un likumdevēji to sāktu saprast un pārstātu bāzt sprunguļus riteņos.