Katram nekustamo īpašumu aģentam ir savs stāsts par to, kā viņš ienāca šajā profesijā. Annas Belašas gadījumā tas ir stāsts par bērnības sapņa īstenošanu. Sākusi kā algota darbiniece, šodien viņa nekustamo īpašumu jomā darbojas kā kompānijas Private World īpašniece, kas kopš 2024. gada ir paplašinājusi savu darbību un papildus jau sen pazīstamajai Jūrmalai apgūst Rīgas nekustamo īpašumu tirgu. Par to, kāds ir bijis viņas ceļš uz šo profesiju, kā ir mainījies ārzemju pircēja portrets un ar ko jārēķinās Latvijas mājokļu tirgotājiem, žurnāls Kvadrātmetrs un portāls varianti.lv sarunājās ar Private World īpašnieci.

— Tas laikam šķitīs mazliet pārsteidzoši, bet par to, ka vēlos kļūt par nekustamo īpašumu aģentu jeb mākleri, es aizdomājos jau pusaudža gados, — sarunas sākumā atzīst Anna Belaša. — Šāda ideja man radās, skatoties... kinofilmas. Atceros, ka bērnībā skatījos amerikāņu filmas, kurās kāds no varoņiem bija nekustamo īpašumu aģents, un iztēlojos, kā es pati staigāju pa mājām un piedāvāju pirkt skaistus objektus (pasmaida — “m2”). Taču pirms diviem gadu desmitiem Latvijā bija sarežģīti iegūt profesionālo izglītību nekustamo īpašumu jomā — nekustamo īpašumu aģenta profesiju mūsu augstskolas nepiedāvāja. Tādēļ izvēlējos citas specialitātes. Inženiera ekonomista bakalaura grādu ieguvu Rīgas Tehniskajā universitātē, pēc tam RSEBA ieguvu MBA maģistra grādu biznesa administrēšanas specialitātē un paralēli strādāju pasaulē pazīstama saldējuma zīmola virzīšanas un tirdzniecības sfērā.

Kad biju ieguvusi otro izglītību, nolēmu mainīt nodarbošanos un, kā mēdz teikt, atgriezties pie bērnības sapņa. Ieraudzīju kompānijas ORDO reklāmu par biznesa paplašināšanu un darbinieku komplektēšanu tikko atklātajam Jūrmalas birojam Jomas ielā. Sludinājumā bija teikts, ka CV var iesniegt arī tie, kam nav pieredzes nekustamā īpašuma nozarē. Es biju ideāli atbilstoša šīm prasībām (smejas — “m²”). Tas bija tieši tas, ko man vajadzēja. Jo vairāk tāpēc, ka tobrīd dzīvoju burtiski desmit minūšu gājiena attālumā no jaunā biroja. Tas bija 2011. gads.

— Tas ir, ar 2007.–2009. gadu nekustamo īpašumu tirgus krīzi jums nenācās saskarties un nekustamo īpašumu aģenta profesijā sākāt strādāt, kad tirgus bija jau sācis atgūties?

— Tā sanāk. Šodien, paraugoties uz pagātni no iegūtās pieredzes augstumiem, saprotu, ka nonākt profesijā augoša tirgus apstākļos bija liela veiksme. Tolaik visi — gan pārdevēji, gan pircēji un attīstītāji — bija noskaņoti pozitīvi. Mani pašu notiekošais sajūsmināja, un tostarp arī tas, cik daudz enerģisku cilvēku strādāja kompānijā. Bija patīkami ieiet ORDO galvenajā birojā, kas atradās Rīgas pievārtē kompleksā Baltais vējš. Man nebija ne pieredzes, ne zināšanu nekustamo īpašumu jomā, biju kā tīra lapa un tādēļ centos paņemt visu labāko no man apkārt esošajiem cilvēkiem — piepildīties no viņiem. Šis tas, protams, izbrīnīja. Joprojām atceros savas emocijas, kad pirmoreiz iepazinos ar mūsu kompānijas Jūrmalas objektu datu bāzi, kurā vislētākais piedāvājums maksāja 325 000 eiro. Tolaik pat neaizdomājos (pasmaida — “m²”), ka nekustamie īpašumi var maksāt tik daudz!

Mani pieņēma uz trīs mēnešu pārbaudes laiku. Tiesa, gaidīt, līdz tas beigsies, man nenācās. Jau pirmajā mēnesī man bija rezultatīvi darījumi. Pēc idejas, esot iesācējai, man objekti nebija jādemonstrē, taču sagadījās tā, ka divi citi Jūrmalas biroja darbinieki bija aizņemti, bet klientu bija daudz. Man piedāvāja aizvest nerezidentus uz vairākiem jaunajiem projektiem. Jau pirmā demonstrācija bija veiksmīga — klients bija ar mieru samaksāt par dzīvokli 450 000 eiro. Tad bija otrais klients — un atkal rezultatīvs darījums. Tolaik tirgus bija tāds: daudzus ārzemniekus motivēja Latvijā kopš 2010. gada 1. jūlija spēkā esošā termiņuzturēšanās atļauju (TUA) programma, kas nerezidentiem, nopērkot nekustamo īpašumu, ļāva saņemt uzturēšanās atļauju. Man bija liela tirdzniecības pieredze, lai arī citā jomā, un tādēļ es sapratu, kā pareizi un veikli komunicēt ar klientiem. Tā es kļuvu par štata darbinieci. Iegāju ritmā: katru nedēļu demonstrēju objektus, nāca klāt jauni objekti, ieguvu praktiskas iemaņas. Pāris mēnešu laikā ORDO Jūrmalas biroja datubāze no pieciem desmitiem nekustamo īpašumu objektu izauga līdz četriem simtiem... Un tad ORDO grupa debitēja arī attīstītāja lomā, un tās pirmais objekts bija Aveņu34 Dzintaros. Pēc tam sekoja Sun Terrases un Park Residence. Mēs tās tirgojām ar ekskluzīvā pārdevēja nosacījumiem.

Šādā režīmā vairākus gadus iegremdējos nekustamo īpašumu aģenta profesijā un uzkrāju pieredzi. Atskaites punkts jaunam manas dzīves posmam bija manas kolēģes (viņa bija kompānijas valdes locekle), ar kuru bijām sadraudzējušās, lēmums aiziet no ORDO. Tad arī noderēja mana biznesa administratores izglītība — piedāvāju viņai strādāt kopā. Atradām investoru, kas mums iedeva kredītu biroja atvēršanai un uzņēmuma attīstīšanai, papildinājām komandu un sākām strādāt zem Private World izkārtnes. Nosaukums pats par sevi deklarēja mūsu gatavību sniegt nekustamo īpašumu jomā pakalpojumus, kas ir analoģiski privāto banku darbībai, tas ir, mēs uzreiz nospraudām uzdevumu strādāt, vadoties pēc klientu vajadzībām.

Savu biroju mēs izvietojām lieliskā Jūrmalas vietā — Pilsoņu ielā 2 līdzās izejai uz jūru. Tas mums nāca par labu — pie mums ik pa laikam iegriezās klienti nerezidenti, kuru mērķis bija iegūt TUA. Bizness veicās labi, un mūs sāka ieteikt kā speciālistus. Salīdzinoši ātri tikām galā ar saistībām pret investoru. Taču dzīvespriecīgā nerezidentu mūzika Latvijas nekustamo īpašumu tirgū neskanēja ilgi: 2014. gada 2. septembrī mainījās TUA izsniegšanas noteikumi, un šī tēma sāka bālēt. Labi, ka mēs jau bijām uzņēmuši apgriezienus un tādēļ bez darba nepalikām: bija plašs klientu loks, kuriem sniedzām plaša spektra pakalpojumus, kas ietvēra ne tikai nekustamo īpašumu pārdošanu, pirkšanu vai izīrēšanu, bet arī citus ar Latvijas ikdienas dzīvi saistītus pakalpojumus. Šodien var teikt, ka šī mūsu darbības forma sevi ir attaisnojusi: gandrīz visi klienti, ar kuriem Private World sāka sadarboties kopš 2013. gada, ir kļuvuši par maniem draugiem un joprojām turpina griezties pie mums ar nekustamā īpašuma jautājumiem. Tas liecina par viņu apmierinātību ar saņemto servisu. Starpnieku serviss ir reputācijas bizness, un man mana reputācija man ir dārga.

— Tomēr ģeopolitiskā situācija nevarēja jūsu darbā neienest savas korekcijas.

— Jūrmalas tirgus pēdējos gados tiešām ir piedzīvojis būtiskas izmaiņas. Ir mainījies arī pircēja portrets. Jau vairākus gadus Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi, kas ir zaudējuši uzturēšanās atļaujas, ir spiesti pārdot savus objektus — ne tādēļ, ka viņiem pie mums nepatiktu, bet gan tādēļ, ka to darīt spiež apstākļi. Daudzi no viņiem nevar ieceļot Latvijā, daudziem ir slēgts bankas konts, vēl citiem nekad tāda nav bijis. Katrs darījums ar šādiem klientiem ir darbietilpīgs un ilgstošs process, kura gaitā nākas risināt arī finanšu jautājumus, kas saistīti ar naudas pārskaitījumu organizēšanu. Ar nerezidenta vēlēšanos pārdot objektu šodien ir par maz; ir jāsaprot, uz kādiem kontiem un kurām bankām var pārskaitīt darījuma naudu.

— Pēc tam, kad no tirgus ir aizgājuši Krievijas un Baltkrievijas pircēji, kuri ārzemnieki nosaka toni Jūrmalā?

— Nepagurusi atkārtošu, ka Latvijas galvenā kūrorta dabas dotās īpašības un plusi nekur nav pazuduši. Jūrmala joprojām ir dzīvošanai pievilcīga vieta. Pēdējos gados, manuprāt, ir būtiski pieaugsi Izraēlas pilsoņu interese par mums. Parasti tie ir ļaudis, kam ir kaut kāds sakars ar mūsu valsti — šeit ir dzīvojuši viņi paši, viņu vecāki vai vecvecāki. Daudz ir pieprasījumu no ASV. Starp tiem ir arī tādi interesenti, kam ir īpašums Eiropas dienvidos, bet viņi paši atzīst, ka uzturēties tur jūlijā un augustā ir neizturami karstā klimata dēļ. Latvijas vasara no klimata viedokļa ir ļoti komfortabla.

Grūtības darījumos laiku pa laikam rodas ar tiem ASV un Izraēlas pilsoņiem, kas papildus nekustamā īpašuma iegādei vēlas iegūt arī Latvijas termiņuzturēšanās atļauju (TUA). Lieta tā, ka daudzi pievilcīgie Jūrmalas objekti pieder Krievijas pilsoņiem, kas ir zaudējuši TUA, un, ja tā, tad jaunie ārzemju pircēji, noslēdzot darījumu ar viņiem, nevar pretendēt uz Latvijas “zelta vīzu”: Imigrācijas likums skaidri nosaka, ka tiesības pieprasīt TUA ir tikai tiem nerezidentiem, kuri ir iegādājušies īpašumu dārgāk par 250 000 eiro no Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem un ārzemniekiem ar derīgu TUA.  Tā rezultātā ir izveidojusies tāda situācija, ka 30–40 % tirgū izlikto dārgo kūrorta mājokļu nevar nopirkt personas, kas vēlas iegūt arī TUA. Savukārt vietējie iedzīvotāji, kam pieder labi un likvīdi Jūrmalas nekustamie īpašumi, tos reti izliek pārdošanai. Piedevām jaunus labā stāvoklī esošus Jūrmalas projektus var saskaitīt teju vai uz roku pirkstiem.

Turpinot ārzemnieku tēmu, teikšu, ka pēdējā laikā ienāk jauni investori no Lietuvas, Igaunijas un Skandināvijas valstīm. Tādēļ Private World pašlaik paplašina savas darbības ģeogrāfiju, apgūstot dinamisko Rīgas tirgu, kur tagad man ir arī birojs.

— Pastāstiet, lūdzu, kādi ir jūsu iespaidi par nekustamo īpašumu tirgu.

— Galvenā sajūta ir tāda, ka Jūrmalas un Rīgas nekustamo īpašumu tirgus pamazām atdzīvojas, lai arī 2024. gada janvārī–maijā aina bija visai bēdīga. Tomēr vasarā parādījās gaisma tuneļa galā. Tas atspoguļojas arī statistikā, kas, noslēdzot šo gadu, kā minimums, atbildīs iepriekšējā gada rādītājiem. Pašlaik ir pieejami 2024. gada pirmo 10 mēnešu rezultāti. Šajā laikā Rīgā ir reģistrēti 12 026 pirkuma līgumi, kas ir vairāk nekā tajā pašā periodā gadu iepriekš (11 867 darījumi). Rīgas rajonā aina ir līdzīga: 6119 darījumi laikā no 2024. gada janvāra līdz oktobra beigām un 6196 darījumi 2023. gadā. Aktīvāki ir kļuvuši vispirms jau vietējie pircēji. Pārdevēji arvien vairāk pieņem tirgus realitāti un ir motivētāki darījumiem. Viņi sāk apzināties, ka pārredzamā nākotnē var arī nesagaidīt viņu iedomātās tirgus cenas. Tiklīdz tas notiek, tā arī parādās rezultāts. Lūk, piemērs — dzīvoklis, par kuru vēl tikai pirms pāris gadiem tika nepamatoti prasīti 340 000 eiro, savu jauno īpašnieku atrada par 270 000 eiro. Savukārt objekti, kuru pārdevēji turpina pastāvēt uz savām fantāzijām, joprojām stāv bez kustības — pilnīgs klusums.  Kāds ārzemju attīstītājs, kas ar mani dalījās savās zināšanās, vienmēr mēdza teikt, ka tirgus cena ir tā cena, kuru jums ir gatavi piedāvāt pircēji, un nevis tā, kuru esat iedomājušies. Es šo domu cenšos nodot pārdevējiem: ja vairākus gadus neviens nevēlas maksāt viņu iedomāto cenu, tad ir pienācis laiks izdarīt saprātīgus secinājumus.

Savas darbības gados man ne reizi vien ir nācies saskarties ar situācijām, kad nekustamā īpašuma īpašniekiem, laikam ejot, ir nācies kost pirkstos. Viņi noraidīja pircēja piedāvājumu, turpināja pastāvēt uz sava, bet tirgus slīdēja lejup. Un pienāca brīdis, kad, apstākļu spiesti, viņi savu objektu bija spiesti pārdot lētāk, nekā potenciālie pircēji viņiem piedāvāja pirms diviem vai trim gadiem. Visspilgtākais piemērs ir kāda Jūrmalas kompleksa īpašnieks, kurš sākumā prasīja neadekvātus 10 000 eiro/m². Neviens viņam tik daudz negribēja maksāt, taču viņš saņēma piedāvājumu pārdot visu ēku par 5000 eiro/m². Priekšlikums tika noraidīts. Pagāja vēl daži gadi un pirmos pircējus viņam izdevās atrast tikai par 3500 eiro/m². Kā mēdz teikt, karote pusdienlaikā zelta cenā!

Veidojot objekta cenu, ir jābūt ļoti akurātiem: darījumi notiek tikai par likvīdām un pircēju pieņemtām cenām. Pie mums tagad ir pircēju tirgus un, manuprāt, šāds lietu stāvoklis saglabāsies vēl ilgi. Mūsu nekustamo īpašumu īpašnieki savus īpašumus bieži vien pārvērtē. Eiropas nekustamo īpašumu biznesa kolēģi, iepazīstoties ar Jūrmalas jaunajiem projektiem, brīnās par to, ka ir maz jaunceltņu, kas reāli atbilstu prasītajai cenai.

Pašlaik Latvijas galvenajā kūrortā ir jūtams jaunu dzīvokļu deficīts. Runa ir par platības ziņā racionāliem dzīvokļiem, kas atbilstu klientu vajadzībām. Ideāls variants izskatās šādi: griestu augstums — 3 metri, viesistaba ar virtuves zonu, pāris guļamistabas un divi sanitārtehniskie mezgli, platība — 75–85 m², no kuras balkons vai terase aizņem ne vairāk par 10 m². Šodien pat turīgi ļaudis nejūt kvēlu vēlēšanos maksāt par liekiem kvadrātmetriem. Turklāt mājokli ar saprātīgu plānojumu ir vieglāk gan izīrēt, gan pārdot.

Ja paraugāmies uz pieprasījumu, tad vidusslānim un augstākām kategorijām piederošie rīdzinieki šogad interesējas par kūrorta nekustamajiem īpašumiem posmā no Lielupes līdz Majoriem. Viņi interesējas arī par stresa objektiem, taču tādu tikpat kā nav, un, ja parādās, tad tiek pārdoti ļoti ātri. Jūrmalā šodien ir maz piedienīgu projektu. Attīstītājiem ir īstais laiks sākt tādus būvēt, lai pēc pusotra–diviem gadiem, kad tirgus mainīsies, tos varētu sekmīgi pārdot. Ja tādas vasaras, kādas piedzīvojām pēdējos pāris gadus, kļūs par normu, interese par Latvijas galveno kūrortu būtiski pieaugs.

— Lūdzu, padalieties ar saviem novērojumiem par Rīgas nekustamo īpašumu tirgu.

— Rīga no Jūrmalas atšķiras ar lielāku konkurenci. Redzu, ka viss notiek pirms desmit–piecpadsmit gadiem būvētās jaunceltnēs. Tirdzniecība labi sokas Skanstes rajonā. Rīgas centra perifērijā un mikrorajonos aktīvi ir tie, kas meklē labus īpašumus ar divām guļamistabām, diviem sanitārtehniskiem mezgliem un balkoniem par 160 000–200 000 eiro. Ja dzīvoklis atbilst tirgus cenai, tas ātri vien atrod jauno īpašnieku. Mikrorajonos dzīvokļus jaunceltnēs labprāt pērk, ja cena ir 2200–2600 eiro/m². Ja dzīvoklis atrodas Klusajā centrā, klients ir gatavs maksāt arī dārgāk.

— Pēdējais jautājums. Modē ir nākušas banku aptaujas par to, kas notiks ar cenām tuvākā gada laikā. Kāda notikumu attīstības scenārija piekritēja esat jūs?

— Globālo inflāciju neviens nav atcēlis. Turklāt Latvijas nekustamo īpašumu tirgū mēs esam piedzīvojuši vairāk nekā divus gadus ilgu negatīvas turbulences periodu. Uzskatu, ka nekustamo īpašumu cenām kristies nevajadzētu; manuprāt, saprātīgāk būtu pieņemt, ka tās nedaudz celsies. Mums jau tā ir Baltijas valstīs vislētākie nekustamie īpašumi, bet tā tam nevajadzētu būt.