Moderna pilsētvide ir ekonomiskās izaugsmes atslēga un viens no galvenajiem iemesliem, lai jaunieši tur gribētu veidot savu dzīvi, lai ienāktu uzņēmumi un pakalpojumu centri, lai investori interesētos par iespējām ieguldīt. Vai Rīga ir moderna? Ciktāl tas attiecas uz dzīvojamo fondu, tā ir novecojusi un nepievilcīga. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju atpaliek no Lietuvas un Igaunijas par nu jau gandrīz 20%. Tikmēr Rīga, kas veido apmēram divas trešdaļas no Latvijas IKP, burtiskā nozīmē aizpūš vējā milzīgus līdzekļus, samierinoties ar ēkām, kuru energoefektivitātes klase daudzās valstīs pat nepieļautu dzīvokļu izīrēšanu.

Kārlis Danēvičs, SEB bankas valdes loceklis

Izaugsmes vietā – lejupejoša spirāle

Vairumā nozaru kreditēšanas intensitāte Baltijas valstīs ir līdzīga. Salīdzinājumā ar Lietuvu mēs pat šo to kreditējam vairāk. Tā joma, kurā stipri iepaliekam saviem tuvākajiem kaimiņiem, ir nekustamā īpašuma nozare. Igaunijā tā tiek finansēta 125 %, Lietuvā – 72 %, kamēr Latvijā – tikai 47 % apmērā no nozares bruto pievienotās vērtības. Eiropas valstīs vidējais rādītājs ir ap 150 %, Vācijā sasniedzot pat 161 %. Jaunu nekustamo īpašumu attīstīšana Latvijā pēdējo gadu laikā ir bijusi divreiz lēnāka nekā kaimiņos, nesakārtotā būvniecības nozare un zemāka iedzīvotāju pirktspēja likusi investoriem biežāk raudzīties Tallinas un Viļņas virzienā. Tikmēr Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par ēku energosniegumu nosaka, ka līdz 2050. gadam visas jau uzceltās ēkas būtu jāpārveido par bezemisiju ēkām.

Vēsturiski tieši Rīga ir bijusi Baltijas lielākā un skaistākā pilsēta, tās sirds un centrs, attīstības pērle, taču pašlaik riskējam šo titulu zaudēt. Šobrīd Rīga acīmredzami atpaliek no Tallinas un Viļņas gan vizuāli, gan finansiāli un kvalitatīvi, un tas ir sasāpējis sistēmisks jautājums. Cilvēki dzīvo ēkās ar zemu energoefektivitāti, un veidojas ļauns apburtais loks: iedzīvotājiem trūkst naudas, jo jāmaksā milzīgi apkures rēķini, kuri veidojas tāpēc, ka nekas netiek ieguldīts ēku siltināšanā un renovēšanā. Investīciju trūkums dzīvojamā fondā ir, manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc nekādi netiekam nākamajā attīstības līmenī, un Rīgai jāuzņemas lauvas tiesa atbildības – galvaspilsēta veido vismaz divas trešdaļas no Latvijas iekšzemes kopprodukta.

Lielākā bēda – īstermiņa domāšana

Kā teiktu ekonomisti, Latvija ir iestigusi t. s. middle income trap jeb vidējo ienākumu slazdā. Nav tā, ka mums klātos pavisam slikti, ir labāk nekā daudzviet pasaulē, taču esam apstājušies pie sasniegtā un tālāk netiekam. Nevar teikt, ka nebūtu naudas, taču vairums iedzīvotāju to izvēlas ieguldīt tūlītējā baudā un pat bieži luksusa precēs. Parastā Rīgas mikrorajonā pie teju katras visparastākās deviņstāvu ēkas ir apskatāms tāds autoparks, ka vai jābrīnās: nav retums redzēt automašīnu, kas ir šajā mājā nopērkama dzīvokļa vērtībā. Jo dārgāks auto, jo lielāki tā uzturēšanas izdevumi, savukārt ar dzīvokļiem ir gluži pretēji – jo mazāk ieguldīts, jo stiprāk pa šķirbām nieka 25 centimetrus biezajās sienās velk vējš un vairāk jāmaksā par apkuri.

Sāpīgi arī redzēt, ka vismaz finansiāli mēs kā sabiedrība varētu atļauties izkāpt no šīs negatīvās spirāles, taču to nedarām. Tā, piemēram, lai iegādātos 30 kvadrātmetru lielu dzīvokli Rīgā, 2004. gadā bija nepieciešama apmēram 10 gadu vidējā alga. It kā gana daudz, bet starptautiskā kontekstā – pieņemams līmenis. Tad sekoja pārspīlējumu burbulis, kura karstākajā punktā līdzvērtīga īpašuma iegādei jau bija vajadzīga 16 gadu alga. Šobrīd – apmēram pēdējos 10 gadus – nepieciešamās investīcijas ir nemainīgas un nesasniedz pat piecu gadu vidējo algu. Toties iedzīvotāju ienākumi attiecībā pret cenām ir palielinājušies un kapacitāte sakārtot savu dzīves telpu – kļuvusi daudz spēcīgāka. Un tomēr ēku energoefektivitātes uzlabošana rit gausi: salīdzinot dzīvojamā fonda kreditēšanu tieši šim mērķim, Igaunijā tā šobrīd sasniedz 30 % no kopprodukta, bet Latvijā – tikai 12 %. Sabrūkot Padomju Savienībai, mēs visi sākām vienā un tajā pašā nulles punktā. Tas nozīmē, ka esam izvēlējušies savos mājokļos ieguldīt gandrīz trīsreiz mazāk nekā mūsu ziemeļu kaimiņi. Toties automašīnu skaits Latvijā gan nav trīsreiz mazāks nekā Igaunijā. Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc tik spītīgi atsakāmies domāt ilgtermiņā un ieguldīt lietās, kas patiešām nestu lielu atdevi. Sakārtota, siltināta māja šķietami ir "lokāla" un šaura investīcija, bet katra māja veido vidi un veicina arī investīcijas infrastruktūrā. Esošā situācija mazliet atgādina cilvēku, kurš labi zina, ka LED spuldze ilgtermiņā ne tikai atmaksājas, bet arī ļauj daudz ietaupīt, taču turpina dzīvot ar kvēlspuldzēm.

Labi piemēri meklējami pašu mājās

Tāpat kā nevar izaudzināt laimīgu bērnu, visu laiku rājoties, arī valsti nevar sakārtot, ļaujoties nemitīgam negatīvismam. Jā, der paskatīties, ko lietuvieši un igauņi ir izdarījuši pareizi. Taču mums pašiem arī ir lieliski piemēri – Valmiera, Liepāja ar sakārtotu dzīvojamo fondu, arī Olaine, kur ar vietējo pašvaldību enerģisku darbību un atbalstu iedzīvotājiem projektu vadībā izskatās pilnīgi citādi nekā Imantā vai Purvciemā, kaut arī ēkas ir tādas pašas, cilvēki fundamentāli neatšķiras, un parlaments un likumi visiem ir vienādi. Ja to var paveikt maza pilsēta ar maziem ieņēmumiem, tam jābūt pa spēkam arī galvaspilsētai ar lielu naudu kabatā. Būtu aplami gaidīt, ka kaut kas atrisināsies pats no sevis. Noteikti ir vajadzīga ievirzoša pašvaldības vai valsts loma un daudz lielāks pašvaldību uzņēmumu atbalsts sarežģītu projektu izstrādē un vadībā, bet iedzīvotājiem jāprasa, jālemj un jādarbojas pašiem. Kādam ir jābūt tam drosmīgajam, kurš pārrauj ļauno apburto loku. Jāuzsver gan, ka pēdējos gados Rīgas pašvaldībā vērojamas pozitīvas pārmaiņas – uzlabojusies pārvaldība un mazinājusies korupcijas ēna. Tas ir labs pamats un īstais brīdis sākt domāt arī par ambiciozākiem attīstības mērķiem.

Rezumējot – nauda nekad nav tikai tas viens eiro, kuru kādam samaksājam. Šis kāds daļu no šī eiro samaksās kādam citam, un tādā veidā nauda nesīs labumu visiem. Ieguldot 100 miljonu eiro nekustamā īpašuma nozarē, ar laiku tie būs 400 miljoni Latvijas ekonomikā, ko nodokļos samaksās visi, kuri iesaistīti būvniecības procesā. Mājas siltināšana nav tikai energoefektivitātes projekts, – tā ir iespēja kļūt par daļu no veselīgas ekosistēmas, nevis aizpludināt Latvijas naudu uz ārzemēm, pērkot, piemēram, jau minētos salīdzinoši dārgos auto, kas stāvēs pie vecām nesiltinātām ēkām...