Suņu saimnieki joprojām saskaras ar lieliem izaicinājumiem, meklējot piemērotu mājvietu īres tirgū. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā kā mājdzīvnieki ir reģistrēti teju 230 000 suņu. Mājdzīvnieki ir ģimenes locekļi ļoti daudzos mājokļos, tomēr citu iedzīvotāju iepriekš gūtās negatīvās pieredzes un stereotipi bieži vien traucē izveidot harmonisku sadzīvošanu daudzdzīvokļu mājās. Kinoloģe Jūlija Elsa dalās padomos, kā veidot savstarpēji cieņpilnas attiecības starp mīluļu īpašniekiem, izīrētājiem un kaimiņiem.

Īres mājoklis cilvēkam ar suni – vai neiespējamā misija?

Lai gan īres tirgus ir ļoti noslogots un atrast jaunu mājvietu lielākajās reģionu pilsētās un Rīgā var būt izaicinājums, šis uzdevums ir īpaši sarežģīts suņu īpašniekiem, norāda kinoloģe Jūlija Elsa: “Lai arī kā sabiedrība kļūstam arvien pretimnākošāki pret dzīvnieku saimniekiem un viņu mīluļiem, piemēram, piedāvājot iespēju iepirkties lielveikalā vai baudīt maltīti kafejnīcā kopā ar savu suni, joprojām saglabājas aktuāla problēma: atrast piemērotu mājvietu, kurā komfortabli dzīvot ar savu četrkājaino draugu.”

Kā novērojusi kinoloģe, izīrētāji vairās nodot dzīvokļu atslēgas suņu saimnieku rokās, un tam ir dažādi iemesli. “Bieži vien, vadoties pēc iepriekšējas pieredzes vai stereotipiem, izīrētāji pieņem, ka suns automātiski nozīmē saskrāpētas grīdas, sagrauztas mēbeles vai netīrību,” skaidro kinoloģe. “Taču ne vienmēr šie pieņēmumi ir pamatoti. Labi apmācīts suns un atbildīgs īpašnieks var būt pat daudz rūpīgāks par īrnieku bez mājdzīvnieka.”

Kinoloģe norāda, ka izīrētāji nereti nepārliecinās par konkrētā suņa uzvedību vai saimnieka atbildības līmeni, pirms pieņem lēmumu par mājokļa izīrēšanu. “Arvien vairāk iedzīvotāju uzskata mājdzīvniekus par saviem ģimenes locekļiem, tāpēc dažādus negatīvus pieņēmumus var uztvert sāpīgi. Lai veidotos veiksmīga komunikācija, izīrētājiem ieteicams izvērtēt situāciju individuāli, piemēram, uzdot jautājumus par dzīvnieka uzvedību, saimnieka pieredzi un to, kā tiks nodrošināta dzīvokļa tīrība un kārtība,” iesaka kinoloģe. Viņa arī aicina suņu īpašniekus būt atklātiem un sagatavoties pierādīt savu atbildību, piemēram, sniedzot atsauksmes no iepriekšējiem izīrētājiem vai piedāvājot papildu depozītu, lai mazinātu izīrētāja bažas.

Kinoloģe novērojusi, ka atšķirībā no izīrētājiem – fiziskām personām – pretimnākošāki ir profesionālie īres mājokļu attīstītāji, tostarp “Bonava Latvija”, kura pārziņā ir īres māja projektā “Krasta kvartāls”. “Mēs uzticamies saviem īrniekiem un viņu godaprātam, tāpēc pie mums laipni gaidīti ne tikai suņu, bet arī kaķu un citu mājdzīvnieku saimnieki. Nereti potenciālie klienti ir patīkami pārsteigti par iespēju īrēt mājokli kopā ar savu mājdzīvnieku, jo daudzi iepriekš saņēmuši atraidījumus no citiem izīrētājiem. Domāju, ka mums kā sabiedrībai jākļūst atvērtākiem un pretimnākošākiem cilvēkiem, kuri uzņēmušies rūpes par dzīvnieku,” komentē Kaspars Ekša, “Bonava Latvija” mārketinga un pārdošanas vadītājs.

Suns – pilnvērtīgs daudzdzīvokļu mājas iemītnieks

Tikpat svarīgi ir veidot cieņpilnas attiecības arī ar kaimiņiem, uzsver kinoloģe Jūlija Elsa. “Viens no galvenajiem strīdu iemesliem daudzdzīvokļu mājā ir suņu riešana un gaudošana. Tas visbiežāk notiek gadījumos, ja dzīvniekam ir garlaicīgi (ja tam nepietiekoši nodrošināta fiziska un garīga slodze), vai ja tas nespēj pārdzīvot saimnieka prombūtni un/vai izjūt trauksmi vai draudus no apkārtējās vides,” skaidro Elsa. “Šādās situācijās ir svarīgi ne tikai izprast uzvedības cēloni, bet arī aktīvi meklēt risinājumus un komunicēt ar citiem mājas iedzīvotājiem.”

Ja suns rej no garlaicības, kinoloģe iesaka izvērtēt, vai dzīvniekam tiek nodrošināta pietiekama fiziskā un garīgā slodze. “Bieži vien saimnieki domā, ka īsas pastaigas – piecas minūtes no rīta un vakarā – ir pietiekamas, taču tā nav,” uzsver Elsa. “Sunim ir nepieciešamas pilnvērtīgas, vismaz 2–3 stundu ilgas pastaigas dienā, kuru laikā viņš var izskrieties, izpētīt apkārtni un tikt stimulēts gan fiziski, gan garīgi. Šāda rutīna palīdzēs dzīvniekam iztērēt enerģiju, kas citādi varētu pārvērsties riešanā vai destruktīvā uzvedībā.” Viņa arī norāda, ka pastaigas laiks ir būtisks ne tikai suņa labsajūtai, bet arī mierīgai dzīvošanai mājās. “Noguris un apmierināts suns mājās būs mierīgs, labprāt atpūtīsies un netraucēs ne saimnieku, ne kaimiņus. Turklāt regulāras, kvalitatīvas pastaigas veicina ne tikai dzīvnieka fizisko veselību, bet arī emocionālo līdzsvaru,” piebilst kinoloģe.

Dzīvnieku īpašniekiem ir svarīgi ievērot gan nama apsaimniekotāja noteikumus, gan valstī pieņemtos likumus. “Piemēram, koplietošanas telpās un daudzdzīvokļu mājas pagalmā dzīvnieks vienmēr ir jātur pie pavadas. Tas attiecas arī uz kucēniem, kuri var šķist nevainīgi un draudzīgi, taču, brīvi skraidot, var netīšām nobiedēt citus mājas iedzīvotājus, tostarp bērnus vai citus dzīvniekus,” skaidro Jūlija Elsa. Viņa piebilst – tiem dzīvnieku saimniekiem, kuriem ir vēlme laist savus četrkājainos draugus izskrieties bez pavadas, jādodas uz suņu pastaigu laukumiem, taču arī tad jābūt drošam, ka dzīvnieks ir labi apmācīts un atsauksies saimnieka pavēlēm. Arī tīrības un kārtības nodrošināšana gan koplietošanas telpās, gan piemājas teritorijā ir svarīgs punkts cieņpilnai sadzīvošanai.

Problēmu risinājums rodams komunikācijā

Kinoloģe Jūlija Elsa uzsver, ka veiksmīga un draudzīga sadzīvošana daudzdzīvokļu mājā ir iespējama tikai tad, ja suņu īpašnieki spēj rast kopīgu valodu ar pārējiem mājas iedzīvotājiem un uzturēt atklātu, cieņpilnu komunikāciju. Ja iedzīvotājus satrauc, piemēram, suņa gaudošana, Jūlija Elsa aicina iztikt bez asām vārdu apmaiņām, bet iesaka sākt draudzīgu sarunu ar suņa īpašnieku, jo, iespējams, viņš/-a pat nenojauš par sava mīluļa uzvedību saimnieka prombūtnes laikā. Ja tas nelīdz, tad būtu jārīkojas, iesaistot arī citus mājas īpašniekus,  lai noskaidrotu, vai arī viņus traucē suņa uzvedība, tādējādi apstiprinot situācijas nopietnību. “Tikai pēc tam, kad ir gūti pierādījumi, var uzsākt konstruktīvu sarunu ar suņa īpašnieku, aicinot situāciju risināt,” piebilst kinoloģe. Viņa aicina suņu saimnieku kaimiņus neļauties stereotipiem vai nepamatotai nepatikai pret dzīvniekiem vai to īpašniekiem. “Dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, ir svarīgi spēt atrast kopīgu valodu un izrādīt toleranci vienam pret otru. Tikai ar savstarpēju sapratni un konstruktīvu pieeju iespējams nodrošināt harmonisku sadzīvošanu,” piebilst kinoloģe.